Tuesday, May 21, 2024
Blogi & intervijasJaunumiVietējās ziņas

Aleks Pavulāns: “Padel uzrunā un ir domāts visiem!”

Vairāki cilvēki man ir teikuši, ka Aleks (Alex) ir tāds, kuram padodas jebkurš sporta veids, ko viņš izmēģina. Viņš ir absolūtais rekordists Latvijas skvošā, trenējies gan vieglatlētikā, gan futbolā, labā līmenī spēlē golfu. Aleks ir viens no padel aizsācējiem Latvijā un ir šī brīža pirmais numurs Latvijas padel reitingā (intervija notiek 29. martā). Tieši ar Aleksu vēlējos sākt šo interviju ciklu, priecājos, ka viņš piekrita sarunai.

Esmu dzirdējis, ka Tu neesi dzimis Latvijā un ilgus gadus dzīvoji citur. Pastāsti, lūdzu nedaudz par to.

Esmu dzimis Zviedrijā, daļējā trimdas ģimenē. Manas mammas ģimene kara laikā aizbēga uz Zviedriju, kad viņai bija deviņi mēneši. Savukārt tēvs man ir zviedrs. Uzaugot latviešu kultūra bija man turpat blakus. Tiku sūtīts uz latviešu vasaras nometnēm, dievkalpojumiem, no kā man patiesībā nav tās labākās atmiņas. Pirmā valoda ģimenē man bija zviedru valoda, bet gan mamma, gan šīs vasaras nometnes iemācīja mani arī nedaudz saprast un sarunāties latviski. Kaut gan varētu teikt, ka tajā laikā mani īsti neinteresēja nekas latviskais. Līdz man palika desmit gadi, kad mamma izdomāja, ka no tā brīža viņa man iemācīs latviešu valodu. Pirmos sešus mēnešus mums bija grūti komunicēt, bet vēlāk jau dabiskā veidā iemācījos.

Kā Tu sāki nodarboties ar skvošu?

Sāku nodarboties ar vieglatlētiku, kad man bija deviņi gadi, tad pievērsos arī futbolam. Ar skvošu sāku nodarboties tikai, kad man bija 14 gadi. Man ļoti patika skvošs, bet tā nopietni trenēties nesanāca, jo tuvumā nebija ne īsti labi treneri, ne programma, ne laukumi, kur trenēties. Līdz vidusskolas beigām ar skvošu nodarbojos tikai amatieru līmenī sava prieka pēc. Papildus skvošam un futbolam nodarbojos arī ar mūziku un citām lietām.

Ko tu iesaki bērniem un viņu vecākiem, kuri jau agrā vecumā sapņo par  viņu bērniem kā profesionāliem sportistiem?

Līdz aptuveni 14 gadiem darīt daudzas lietas, izmēģināt vairākus sporta veidus un novirzienus. To arī  iesaku šobrīd vecākiem, kuri man vaicā par viņu bērnu treniņiem agrā vecumā.  Protams, ir piemēri pasaulē kā Nadāls (Rafael Nadal) vai Taigers Vuds (Tiger Woods), kuri ar savu sporta veidu nodarbojās no 4 gadu vecuma, bet cik ļoti daudz ir piemēru, ko mēs nedzirdam, ka junioru vecumā kāds ir bijis viens no labākajiem, bet vēlāk nekas neizdodas, viņi izdeg. Lai kļūtu par pasaules sporta zvaigzni, ir jāsakrīt ļoti daudziem apstākļiem. Tā ir niecīga procentu daļa, kuri nokļūst tajā kārotajā sporta virsotnē. Piemērs no Zviedrijas. Jau 50 gadus katru vasaru viņi rīko futbola nometnes labākajiem jaunajiem futbolistiem no 15 gadu vecuma. Piedalās no 24 rajoniem visā valstī izvēlētie jaunieši. No visiem uzaicinātajiem jauniešiem tikai 2% vēlāk ir tikuši pieaugušo izlasē. Tāpēc uzskatu, ka cerības un spiediens, ko liek uz bērniem, ir pārāk liels.

Turpinām par tevi un skvošu…

Tikai, kad aizbraucu uz Gēteborgu mācīties augstskolā, pamazām sāku piedalīties pilsētas līgas turnīros un nopietnāk pievērsos skvošam. Klubā bija ļoti laba konkurence. Mums bija trīs komandas, kas spēlēja trīs dažādās divīzijās. Tā bija man galvenā motivācija – tikt aukstākajā divīzijā.

Man lielākais izrāviens bija 24 gados, kad satraumēju ceļgalu (krusteniskās saites), spēlējot florbolu ar draugiem. Tajā laikā bija vienīgais medmāsu streiks Zviedrijas vēsturē, kura dēļ operācija bija jāgaida 6 mēnešus. Pa to laiku cītīgi gāju pie fizioterapeita un iemācījos trenēties. Pēc operācijas bija vēl 6 mēneši rehabilitācijai, kuru laikā es vienkārši gāju uz laukumiem sist bumbas – iemācījos kontrolēt sitienus un pacēlu tehniku profesionālā līmenī. Pēc atgriešanās jau varēju sacensties ar labākajiem Zviedrijā, kas agrāk šķita neiespējami. Tajā laikā, protams, skvoša līmenis nebija vairs kā 1980. gados, kad Zviedrija bija otrajā vietā aiz Lielbritānijas, bet līmenis bija gana augsts.

Kādi bija Tavi lielākie sasniegumi skvošā?

Klasiskais skvošs ir ļoti smags, tehnisks sporta veids. Biju starp 10 labākajiem spēlētājiem Zviedrijā. Arī starptautiskajā līmenī jutu, ka varu spēlēt un turēt līdzi labākajiem 100 spēlētājiem, bet viņi bija izturīgāki un ar lielāku pieredzi. Uzvarēt augstākajā starptautiskā līmenī bija ļoti grūti. Lai to izdarītu nepieciešams diezgan liels darbs vairāku gadu garumā un finansējums, kas man nebija pieejams. Es diezgan ātri sapratu, ka profesionāli es ar to nenodarbošos – izvēlējos sākt strādāt par treneri. 

Aleks jaunībā
Aleks jaunībā

Pastāsti, lūdzu, par to kā aizbrauci strādāt uz Ameriku? Kurā vietā un ko Tu tur darīji?

Biju jau kādu laiku strādājis par skvoša treneri, kad no paziņas uzzināju, ka Amerikā par treniņa stundu ir iespēja nopelnīt 35 dolārus stundā. Tas bija 1997. gads un Zviedrijā tā nopelnīt nevarēja. Nolēmu arī mēģināt braukt uz Ameriku. Tas bija laiks pirms interneta, kā mēs to saprotam šobrīd. Maksājuma kartes bija jaunums, auto navigācija nebija, tikai papīra kartes. Es paņēmu visus savus iekrājumus un devos uz Ameriku.

Izbraukāju Ņujorku, Bostonu, Baltimoru, tad pārlidoju uz Portlendu (Origonā), kur dzīvoja mana māsa un no Portlendas devos lejā uz Losandželosu. Divu nedēļu laikā apmeklēju daudz dažādus skvoša klubus, iepazinos ar cilvēkiem, centos dabūt darbu. Pēc kāda laika saņēmu zvanu no kāda cilvēka, kurš pārstāvēja klubu, kuru es nemaz nebiju apmeklējis. Aizbraucis ar viņu satikties, uzzināju, ka viņš meklē asistentu. Man bija pāris piedāvājumi tajā laikā no klubiem Kalifornijā, tāpēc šo nemaz neuztvēru pārāk nopietni. Vēlāk tikai uzzināju, ka šis cilvēks, kas mani uzrunājis, ir viens no ietekmīgākajiem treneriem visā Amerikā – Peter Brigss – viena no vecākajām programmām, slavas zāle, utt. Man ļoti paveicās , caur viņu jau es tiku iekšā visā Amerikas skvoša sabiedrībā, visas durvis bija vaļā tikai pasakot, ka esmu viņa asistents. “Apawamis Club” Ņujorkā es nostrādāju divus gadus līdz man piedāvāja darbu Manhetenā, kuru, protams, nevarēju atteikt.

The Apawamis Club
The Apawamis Club – pirmā darbavieta ASV
Sportiskie sasniegumi Amerikā.

Paralēli darbam Amerikā es arī spēlēju turnīros. Tur viņi spēlē nedaudz savādāku skvoša paveidu – dubultspēli ar cietāku bumbiņu, kas Eiropā nemaz neeksistē. Mēs ar dubultspēles pārinieku bijām piektā komanda visā Ziemeļamerikā.

Aleks kopā ar pārinieku dubultspēļu sacensību laikā
Aleks kopā ar pārinieku dubultspēļu sacensību laikā

Kurā brīdī Tu atgriezies Latvijā?

Sākotnēji biju plānojis palikt Amerikā uz dzīvi, līdz 2003. gadā uzzināju, ka Latvijā ir izveidota skvoša federācija. Tā kā man ir dubultā pilsonība (Zviedrijas un Latvijas), vēlējos uzzināt par savām iespējām piedalīties Eiropas un pasaules čempionātos un pārstāvēt Latviju. Uzrunāju viņus un piedāvāju savu palīdzību kā profesionāls spēlētājs. Viņi piekrita. Vasarā pa brīvdienām, esot Zviedrijā, aizbraucu uz pāris dienām uz Rīgu. Līdz šim es nekad nebiju bijis Latvijā, bet atbraucot uzreiz sapratu, ka šīs ir manas mājas.

Turpmāk paralēli darbam un dubultspēļu turnīriem Amerikā braukāju uz Latviju un strādāju ar Latvijas skvošistiem. Gan spēlēju Latvijā, gan trenēju spēlētājus, jo līdz šim spēlētāji Latvijā nebija redzējuši strukturētu metodisku treniņu procesu. Līmenis bija ļoti zems, tas bija amatieru sports, kas diemžēl ir joprojām. Lai to mainītu ir nepieciešami treneri, kas zina, kas ir profesionāls sports. Latvijā pirms tam nebija neviena tāda trenera un šobrīd es arī ar to vairs nenodarbojos. Otrs cilvēks, kas to varētu darīt, ir Arnis Tihvinskis, kas arī no skvoša ir pagājis nost.

2005. gādā, kad pārvācos uz Latviju uz dzīvi, arī spēlēju Latvijas turnīros. Latvijas Republikas čempionātā spēlēju kopš 2003. gada, un, izlaižot tikai 2004. gada sacensības, esmu uzvarējis 15 čempionātos (14 gadus pēc kārtas).

Aleks ar pasaules 1. rakete Nicol David no Malaizijas
Aleks un pasaules 1. rakete Nicol David no Malaizijas
Aleks Pavulāns pārstāvot Latvijas skvoša izlasi. Aleks pārstāvējis arī padel izlasi
Aleks Pavulāns pārstāvot Latvijas skvoša izlasi

Pastāsti, kā Tu kļuvi par skvoša federācijas prezidentu.  Vai Tevi kāds uzrunāja, vai tā bija Tava iniciatīva?

Skvošu Latvijā ieviesa boulinga cilvēki. Pirmie laukumi Latvijā parādījās 1997. gadā un federācija tika dibināta 2002. gadā. Šie boulinga cilvēki skvošu tik labi nesaprata. Viņiem piederēja Zelta Boulinga halle (tagadējais “PEPSI” centrs), bet viņi nezināja, kā rīkot turnīrus, kā strukturizēt darbu skvoša laukumos utt. Kad mums izdevās pierādīt, ka mēs varam un protam uzrīkot turnīrus un Latvijas čempionātu, zinām, kā attīstīt skvošu, viņi piekrita mums nodot arī skvoša federāciju.

Mēs bijām grupa ar cilvēkiem, kas gan ļoti gribēja, gan saprata, kā attīstīt skvošu. Bija arī cilvēks no “Swedbank” valdes, kas ļoti palīdzēja. 2007. gadā mēs jau rīkojām Eiropas trešās divīzijas čempionātu, kur “Swdbank” (tājā laikā “Hansa banka”) bija galvenais sponsors.

Kādi bija Tavi galvenie uzdevumi un grūtākie jautājumi, ko nācās atrisināt?

Es uzskatu, ka mums gāja ļoti labi. Nebija tādi jautājumi, kuri nebija risināmi. Visi saprata, ko mums vajag, struktūra mums bija izveidota – ikgadējais Eiropas trešās divīzijas čempionāts, uz ko varēja tikt labākie valsts spēlētāji. Rīkoju grand-prix formāta turnīrus ar deviņiem posmiem sezonas garumā. Tas viss bija jauns, līdz tam nekas tāds Latvijā netika rīkots. Bija notikuši tāda īsāka formāta, pāris stundu, dažu spēļu turnīri, bet pēc starptautiski pieņemtā formāta, kur ir arī jāpierāda sava izturība visa turnīra garumā, nenotika. Un skvošā izturības faktors ir noteicošais. Pateicoties šiem turnīriem, mums ir izaugusi viena paaudze, kas māk spēlēt un ir spējīga izturēt pilnas distances sacensības.

Vai skvošā vēl turpini šobrīd darboties?

Jau četrus gadus ar skvošu nenodarbojos. Pagājušajā nedēļas nogalē (intervija notiek 29. martā) piedalījos Latvijas čempionātā, bet tā bija kļūda, jo tagad man sāp visas maliņas (smejas).

Kā no skvoša Tu nokļuvi līdz PADEL un Rīga Padel klubam?

Man ļoti patīk komandas spēles, tāpēc arī Amerikā man ļoti patika spēlēt dubultspēles. Ap 2016. gadu no draugiem Zviedrijā uzzināju, ka parādījies padel un sapratu, ka tas ir kaut kas jauns un interesants. Dzirdēju, ka visi no maniem skvoša draugiem tikai par padel vien runā un sapratu, ka šajā spēlē ir visi tie elementi, kas man patīk no dubultspēles, ko nevar dabūt skvošā.

Padel ir daudz mērenāks. Tie, kas meklē vietu, kur izskrieties no visas sirds, neatradīs to šeit. Te ir citi elementi – izdomāt stratēģiju, lasīt pretinieka spēli, sadarbība ar savu partneri, komandas prieks, kas skvošā galīgi nav.  Kā arī skvošs man sāka apnikt un slodzes sāka likties pārāk lielas. Vajadzēja kaut ko jaunu, kaut ko svaigu. Es sāku runāt ar pāris cilvēkiem, kas būtu varējuši palīdzēt ar finansējumu, lai Latvijā izbūvētu kādus laukumus, bet tad padel bija tik jauns, ka bija grūti izstāstīt, kas tas ir un, ka tur ir potenciāls. Neviens nesaprata, par ko ir runa.

Man nemaz nezinot 2018. gada vasarā Detlefs Vičels un Edgars Škapars izbūvēja četrus laukums “Beach Arena” telpās un izveidoja “Rīga Padel” klubu. Detlefu es pazinu pirms pārvācos uz Latviju, kad vēl dzīvoju Amerikā. Viņš gan spēlēja, gan atbalstīja skvošu un federāciju. Kad viņš man izstāstīja par to, kādi viņiem šeit ir plāni un vīzija, uzreiz piekritu nākt viņiem palīgā un kļuvu par treneri šeit. Kad Edgars saprata, ka šim projektam nevar veltīt tik daudz laika kā vajadzētu, lai to attīstītu, mēs nolēmām, ka es pārņemšu no viņa uzņēmuma daļas un šobrīd arī esmu kluba līdzīpašnieks.

Aleks "Rīga padel" klubā
Aleks “Rīga padel” klubā

Zinot, ka Riga Padel bija pirmie laukumi Latvijā, kā ir attīstījusies padel infrastruktūra?

Mums pirmais gads bija ļoti smags, jo neviens par padel neko nezināja. Centos visus savus skvoša paziņas iesaistīt, lai izmēģina kaut ko jaunu. Edgars mēģināja tenisa cilvēkus piesaistīt. Visi atnāca, pamēģināja, visiem patika, bet neizdevās viņus noturēt. Lēnām caur dažādām aktivitātēm – turnīriem, winners court, americano – būvējām cilvēku bāzi un piesaistījām jaunus spēlētājus. Pamazām piepildījām laukumus un aktivitāte palielinājās. Tad sākās pandēmija ar visiem ierobežojumiem, kas mūsu darbību apturēja vairakkārt. Cilvēki jau bija uzsākuši nodarboties ar padel, tad atkal klubs jāver ciet. Trīs reizes mums bija viss jāsāk no jauna. Jaunam sporta veidam tas ir ļoti smagi. Klubs it kā ir vaļā piecus gadus, bet dēļ visiem pārtraukumiem, sajūta, ka esam strādājuši tā nopietni tikai divus gadus. Tikai tagad var just kaut kādu stabilitāti.

Vārpu tenisa centrs uzbūvēja ārā divus laukumus un arī mēs pie Beach Arean uzbūvējām divus āra laukumus, jo arī pandēmijas apstākļos bija nepieciešams, ka cilvēki pēc iespējas spēlē un neaizmirst, kas ir padel.

Vēl ir Bukultos viens āra laukums un “MH PADEL” halle Mārupē ar 8 slēgtajiem laukumiem.

Vai vispār pie esošās popularitātes Tavā skatījumā būtu nepieciešams atvērt jaunus laukumus?

Ja mēs salīdzinām klubu attiecību pret cilvēku skaitu lielajās Eiropas pilsētās, tad Rīgā būt jābūt kādiem četriem vai pieciem klubiem ar astoņiem slēgtajiem laukumiem.  Bet es uzskatu, ka šobrīd Latvijā atvērt klubu ar vairāk kā četriem laukumiem, būtu grūti.

Tā kā Tu esi halles vadītājs, vai Tu redzi, ka esošajā ģeopolitiskajā situācijā un dēļ nestabilā energoresursu tirgus ir iespējams nodrošināt halles darbību?

Nopirkt zemi un uzcelt jaunu ēku šobrīd tas būtu diez gan liels risks un garš periods pirms sākt atgūt ieguldīto. Vienīgi, ja atrodas kāds cilvēks, kam pieder zeme vai ēka, un viņš ir gatavs iesaistīties projektā kopā. Tāpat ar vecākām ēkām – dēļ augstajām apkures cenām neredzu, ka tas varētu būt rentabli. Ja energoresursu cenas atgriežas iepriekšējā līmenī, tad noteikti.

Bet ir jāsaprot, ka padel Latvijā būs. Nav iespējams, ka visur pasaulē padel ir kļuvis tik populārs un šeit tas neaiziet. Nav neviena valsts pasaulē, kur tas nav aizgājis.

Salīdzini situāciju ar mūsu kaimiņvalstīm – Lietuvu un Igauniju.

Kā mēs zinām Lietuvā ir pilnīgi traki (labā nozīmē) un Igaunijā katru gadu būvējas jauni laukumi. Ir vienmēr jābūt tādam skaitam ar spēlētājiem, lai sanāktu spēlēt ar pēc iespējas vairāk un dažādākiem pretiniekiem un, lai turnīri un spēles netiek atcelti. Un viņi ir tikuši pie šī skaita, viņiem organizētie turnīri vienmēr ir pilni. Mums līdz tādam līmenim vēl ir tālu. Viņiem ļoti palīdzēja attīstībā tas, ka pandēmijas laikā gluži kā Zviedrijā padel bija atļauts spēlēt. Daudzi sportisti no citiem sporta veidiem, kas bija aizliegti, piemēram, kā futbols, hokejs, basketbols, gāja nodarboties ar padel un tas kļuva populārāks. Es domāju arī mēs nokļūsim tādā situācijā, bet šobrīd mēs atpaliekam par kādiem četriem vai pieciem gadiem.

Esi darbojies Latvijas Padel federācijā un esi treneris. Kā Tavuprāt līdz šim ir izdevies attīstīt padel kustību? Aptuveni cik cilvēki ar to nodarbojas? Un kāds ir vidējais spēlētājs Latvijā?

Apvienojot spēlētājus no abiem klubiem, es domāju, ka šobrīd regulāri, ik nedēļu nodarbojās kādi 500 spēlētāji. Viņi gan spēlē, gan piedalās dažādos klubu organizētajos turnīros un pasākumos. Šobrīd mēs varam runāt tikai par Latvijas padel spēlētāju kā amatieru sportistu, kas ar to nodarbojas, lai uzlabotu savu veselību un labi pavadītu laiku.

Padel nav tāda viena izteikta cilvēka tipa, kurš nāk spēlēt. To spēlē ļoti dažādi cilvēki – studenti, aktīvi jaunieši līdz 30 gadiem, draudzenes līdz 45 gadiem, kuras vēlas vienu vakaru pavadīt kopā bez ģimenes, dāmas 50 gados, kas vēlas izkustēties, nāk bijušie sportisti, kas ir atklājuši, ka padel ir viņiem fiziski piemērots sporta veids, kā uzturēt sevi formā. Labākais padel ir tas, ka tas uzrunā un ir domāts visiem. Katrs var atrast savu līmeni un ar to nodarboties.

Es to salīdzinu bieži ar niansēm no golfa, kurš ir ļoti sarežģīts sporta veids, bet jebkurš amatieris var uzsist bumbu vienu reizi, lai tā lido kā profesionālim. Amatieris var sakritības pēc nolikt bumbu pie karoga vai ieripināt to bedrītē no 20 metriem, un uz to brīdi arī amatieris sajūtas kā profesionālis. Viņš ir savā mīļākajā sporta veidā izpildījis tādu pašu sitienu kā profesionālis un ar to viņam pietiek. Padel ir līdzīgi – tu vari uzsist perfektu lobu, ļoti labu bandeja, vari darīt lietas, kas izskatās kā World Padel Tour.

Pagaidām trūkst tikai bērnu programmas. Bērniem sākotnēji būtu jānodrošina vienkārši fiziskās aktivitātes, kur viņi spēlējas un aktīvi rotaļājas, nedaudz iesaistot kaut kādus padel spēles elementus, bet viss notiek caur aktīvām rotaļām. No 9-10 gadu vecuma jau bērni var sākt spēlēt. Ne katram trenerim ir talants un spējas ar to nodarboties un to uztaisīt interesantu. Lai to nodrošinātu, ir nepieciešamas vesels treneru korpuss, kas būtu gatavs ar to nodarboties. Ja kāds klubs būtu gatavs nodrošināt, ka kāds katru nedēļu uzņemas un bez pārtraukumiem rīko šādas nodarbības bērniem, ticu, ka vecāki vestu savus bērnu arī trenēties padel.

Pirms dieviem gadiem mums bija neliela junioru programma, kas nāca regulāri trenēties (13-14 gadīgi). Ar bērniem un jauniešiem strādāt ir ļoti liela atbildība, lai vecāki vienmēr var rēķināties, ka treniņi notiks, lai viņi var plānot savu ikdienu. Ja es šobrīd nejūtu, ka es tam varu veltīt kvalitatīvi savu laiku, tad es to nevēlos uzņemties.

Vai ar padel Latvijā var nodarboties profesionāli?

Nē! Padel ir ļoti specifisks sporta veids. Lai arī daudziem liekas, ka tas ir līdzīgs tenisam vai kam citam, visi, kas pamēģina, saprot, ka šeit ir ļoti daudz ko mācīties. Ja mēs paskatāmies pasaules tūrē līmeni, tad no Latvijas kādam būtu jābrauc vismaz pieci gadi uz Spāniju un tur ikdienā jāspēlē un jātrenējas, lai kaut ko sasniegtu. Bet Latvijā sasniegt profesionālu līmeni padel nav iespējams. Es arī neuzskatu, ka tam būtu jābūt Latvijas mērķim – izveidot profesionālu spēlētāju. Drīzāk šim būtu jābūt vēl vienam sporta veidam, kas uzrunā jauniešus, lai viņi nesēž mājā tikai pie ekrāniem, bet ar kaut ko nodarbojas. Padel varētu būt viens no tautas veselības sporta veidiem. Padel var mierīgi spēlēt līdz 70 un vairāk gadiem. Tas ir mazāk traumatisks un ķermenim saudzīgāks kā, piemēram, skvošs vai teniss.

Kur tu redzi padel vietu Latvijas sportā?

Nevajadzētu cerēt, ka padel aizvietos kādu no esošajiem sporta veidiem. Vairāk vajadzētu ņemt piemēru no Zviedrijas, kur ir jau 600,000 spēlētāji. Cilvēki savā ikdienā un darbos runā par savām spēlēm klubos un sacensībās, nevis par spēlēm, ko viņi ir redzējuši televīzijā. Viņiem neinteresē, ka viņu rezultāti nav ierakstīti sporta ziņās vai paziņoti pa TV. Amatieru sports ar sacensībām un spēlēm, kas dalībniekiem ir interesantāks par klasisko sporta veidu skatīšanos mājās pie televizora.

Ļoti reti ir, kad cilvēki atnāk pamēģināt padel un viņam nepatīk. Es gribētu redzēt daudz klubus un laukumus, lai būtu pieejamas labas spēles katru dienu kā tas ir Spānijā caur Playtomic aplikācijas funkciju matchmaking, kas Latvijā vēl nav iegājies. Tur klubos lielākā daļa ar laukumiem ir aizņemti ar open games, kur cilvēki var pieteikties pie pretiniekiem un spēlēt daudz spēles ar dažādiem spēlētājiem. Spēles pieredzi nevar iegūt tikai caur mums jau pierastajiem Winners court un Americano. Tikai pilnā spēlē, kas iet no 1,5 līdz 2 stundām tu vari izbaudīt to īsto spēles sajūtu, iepazīstot savus pretiniekus spēles gaitā un saspēlējoties ar savu pārinieku. Mērķim ir jābūt, lai katra spēle un katra spēles minūte ir laba attiecīgi savam līmenim. 

Aleks, Tu šobrīd esi Latvijas reitinga līderis. Cik ilgi ar padel var nodarboties augstā līmenī? Un cik ilgi pats plāno to darīt?

Tas, cik ilgi ar to var nodarboties, atkarīgs no tā, kas tev ir apkārt. Es plānoju spēlēt, kamēr man nekas nesāpēs. Man pagaidām ļoti patīk spēlēt. Neatkarīgi, vai es spēlēju turnīrā, vai vienkārši kopā ar maniem vecajiem skvoša draugiem, man pazūd laiks un es to ļoti izbaudu.